Kā iemācīties runāt par emocijām?
Pārvācoties no Minesotas štata ASV uz klusu dzīvoklīti Rīgas centrā, mans puisis ir attapies ievērojama kultūršoka virpulī. Gluži kā tas bija attēlots slavenajā #EsEsmuIntroverts kampaņā, viņš, nu, ir sapratis, kāpēc latviešiem tik mīļš ir ziemas gadalaiks – kā nekā, temperatūrai noslīdot zem nulles, būtiski krītas risks uz ielas nejauši sastapt kādu radinieku vai paziņu…
Reflektējot par savām līdzšinējām gaitām Latvijā, ar draugu varam atsaukt atmiņā virkni situāciju, kurās esam sajutušies neērti, saskaroties ar apkārtējo atturību un noslēgtību. Reiz, vienas pastaigas laikā pa Kronvalda parku, atklājām, ka bez mums vienīgo troksni parkā radīja garāmbraucošais tramvajs un pāris tūristu čalas. Garāmejošie latvieši lielākoties savās gaitās devās klusi, pētot savus apavus, un, ja grupās, tad ar kārtīgu atstatumu citam no cita.
Autori: Latvian Literature
Kamēr ekspatriātiem, kas apmetušies uz dzīvi Latvijā, var rasties diskomforts, nonākot aci pret aci ar mūsu nācijas noslēgtības paradumiem, vērts paturēt prātā, ka mēs neesam unikāli šajā jautājumā. Palūkojoties apkārt uz Lietuvu, Dāniju, Zviedriju, top skaidrs, ka introversija patiesi ir aspekts, kas vieno mūsu sabiedrības.
Tiesa, šajā stāstā par kopīgu ziemeļnieku mentalitāti ir viens būtisks BET. Kamēr tie paši somi, zviedri un igauņi paši par sevi jūtas laimīgi (Somijai ierindojoties 1. vietā pasaulē t.s. Laimes indeksā), Latvija ģeogrāfiski tuvāko valstu pulkā tajā pašā indeksā atrodama vien pašā apakšā. Lai arī tam rodami vairāki loģiski pamatojumi, kas pārsvarā balstāmi ekonomiskos apsvērumos, ir viens psiholoģiskas dabas fenomens, kas saistāms ar jau minēto pastaigu Kronvalda parkā. Proti, mēs esam tauta, kas dzied un dejo… bet nerunā par emocijām.
Šī gada pirmajā pusē Eiropas Komisija izdeva ziņojumu, vēršot uzmanību uz vientulību un tās kā emocionāla stāvokļa klātbūtni ES dalībvalstu sabiedrībās. Lai arī caurmērā visas Ziemeļu un Austrumeiropas sabiedrības izjūt vientulību līdzīgos apmēros, Latvija izceļama ar to, ka mūsu publiskajā telpā šiem jautājumiem tiek pievērsta vien pastarpināta uzmanība.
Šīs vispārējās komunikācijas trūkuma dēļ ir pašsaprotami, ka individuālā līmenī mums ir nepilnīgs vārdu krājums, lai vispār spētu artikulēt savu emocionālo stāvokli. Nespēja izteikt savas sajūtas vārdos var rezultēties gan ar savstarpējo attiecību pasliktināšanos, gan virkni psihosomatisku saslimšanu.
Arī biedrības Safe Space rīkotā eksperimentā ar mērķi noskaidrot, vai mūsu sabiedrībā ir piemērota vide, lai atklāti runātu par savām emocijām, viens no dalībniekiem atklāja, ka viņš nācis “no tādas ģimenes, kur cilvēki baigi daudz nerunā par jūtām”.
Atskatoties uz attiecībām ar savu dzīvesbiedri, eksperimenta dalībnieks uzsvēra, ka izvairīšanās no runāšanas par savām emocijām atstājušas būtisku ietekmi uz viņa personību. Rezultātā tagadējās attiecības bieži pavadījušas krīzes neizrunātu jautājumu un ekspektāciju dēļ.
Aprakstītā situācija pavisam noteikti reiz skārusi ikvienu no mums – vai tas būtu ģimenes, koleģiālu vai romantisku attiecību kontekstā. Abstrahējoties no individuālā līmeņa, arī uz sabiedrību kopumā šādas tendences atstāj dziļas plaisas un sāpju punktus.
Piemēram, Latvijā vien 38% cilvēku personīgi pazīst kādu homoseksuālu, biseksuālu vai transpersonu. Šis statistikas fakts pats par sevi ir diezgan absurds, ņemot vērā, ka līdzīgos pētījumos citviet Rietumu pasaulē šis skaitlis ir tuvu 90%, kamēr LGBT+ personas kopumā veido 8-10% sabiedrības. Gribot, negribot, ja pazīsti kaut 10 cilvēkus, pastāv liela iespēja, ka vismaz viens no viņiem ir no kvīru kopienas.
Nenoliedzami, šī salīdzinoši zemā proporcija tieši Latvijā rezultējusies ar kopumā negatīvu sentimentu pret LGBT+ personām, mums pašiem nemaz nezinot par tuviniekiem, kas pagaidām izvēlējušies slēpt savu seksualitāti. Un tas viss vien tāpēc, ka izvairāmies no atklātas runāšanas, baidāmies no iznākšanas no skapja un baidāmies no tiem, kas vēl sēž skapjos.
Šādas līdzības novērojamas jebkura marginalizēta jautājuma vai grupas kontekstā, radot sava veida negatīvu apburto loku. Proti, kopējais negatīvais sentiments stiprina personas nevēlēšanos iznākt no jebkāda skapja, kas rezultējas zemā reprezentācijā un ilūzijā, ka “es taču nepazīstu nevienu tādu cilvēku un tāpēc tā nav mana problēma, un es varu atļauties būt negatīvi noskaņots”.
Šo loku var izārdīt pavisam vienkārši, un mūsu katra pienākums ir sākt tieši ar sevi, vienalga kurā galā atrodamies. Kā sākt? Kaut vai paceļot acis no savām kurpēm, lai ieskatītos pretim nācējam acīs…
Projekts “Empātijas spēles“ tiek finansēts ar Eiropas Komisijas Eiropas Solidaritātes korpusa, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.
