Vai būt feministei ir sievišķīgi?
Biedrība “Safe Space” vienuviet pulcēja sešas sievietes, lai noskaidrotu, cik patiesībā atšķirīgi savās vērtībās var būt cilvēki, kuri ārēji ir līdzīgi un pieder pie kādas vienas sabiedrības grupas. Izskanot dažādiem, ar dzimumu stereotipiem saistītiem, apgalvojumiem, sievietes varēja izpaust savu nostāju skalā no “pilnībā piekrītu” līdz “pilnībā nepiekrītu”.
Nereti, kad Latvijas publiskajā telpā tiek uzsākta diskusija par dzimumu līdztiesību vai feminismu, runātājs tiek apklusināts ar frāzi: “Priecājies, ka nedzīvojam X [lasīt – valsts planētas dienvidu puslodē], tur sievietes ir pa īstam apspiestas.” No vienas puses – nav melots. Kā zināms, Latvijā ir stingri dzimumlīdztiesības principi – mēs visi esam vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. No otras puses – tikai tāpēc, ka kaut kur ir sliktāk, nenozīmē, ka, nu, “jāsēž biksēs”, klusējot par aspektiem, kur tas progress mums krietni pieklibo.
Atgādinot vien par dažiem – joprojām aktuāls ir jautājums par atalgojumu. Proti, vidēji par katru eiro, ko nopelna vīrietis, sieviete Latvijā saņem vien 78 centus. Tāpat skaudra statistika, no kuras nekādi netiekam vaļā, attiecas uz vardarbību. Latvijā sieviešu īpatsvars, kuras kopš pusaudžu gadiem ir pieredzējušas fiziska vai seksuāla rakstura vardarbību no saviem vīriešu partneriem, ir 33%, kas ir sliktākais rādītājs ES.
Veicot pašmāju eksperimentu, kurā aplūkota virkne reālu stāstu no dažādām sievietēm, arī gūstam ieskatu, kā šie un citi aspekti ielaužas Latvijas sieviešu ikdienā.
Video aplūkoti dažādi sabiedrībā iesakņojušies stereotipi par sieviešu un vīriešu lomām, un to, kas ir sievišķīgi un kas - vīrišķīgi. Viens piemērs, kas izskan video, ir jautājums par prasmi nomainīt automašīnas riepas. Lai arī dažas sievietes to prot izdarīt, video izskan, ka tas nav sievišķīgi un ka “sievietei tas nebūtu jādara”. Tāpat visas eksperimenta dalībnieces “piekrīt” vai “drīzāk piekrīt” apgalvojumam, ka Latvijā pastāv diskriminācija pret sievietēm. Apgalvojumu papildina situācija iz dzīves, kurā sieviete strādā vīrišķīgā profesijā – viņa ir pilote. Sieviete atzīst, ka darba vidē izjūt lielu spiedienu attiecībā uz to, kā sevi prezentē, ko dara un ko saka – kaut kas, kas viņas vīriešu kolēģiem nav bijis jādara. Tieši šīs spriedzes un diskriminācijas dēļ viņa kļuvusi izcila savā profesijā. Bet par kādu cenu?
Interesanti, ka, lai arī visas dalībnieces uzskaita vēl virkni ikdienišķu diskriminācijas piemēru, ar ko katrai ir nācies saskarties, uz jautājumu vai sevi uzskata par feministēm, atbildes variē. Protams, lai uz to būtu vieglāk atbildēt, vispirms jādefinē, kas ir feminisms. Vienkāršojot – feminisms ir pārliecība, ka starp dzimumiem ir jāpastāv līdztiesībai un ka visiem* dzimumiem jābūt vienādām politiskajām, sociālajām, seksuālajām, intelektuālajām un ekonomiskajām iespējām. Domājams, ka jebkurš piekritīs, ka tā tam vajadzētu būt, tomēr Latvijas sabiedrībā šim vārdam ir negatīva konotācija, ko bieži pavada frāzes, kā “Visas feministes ir histēriskas un ienīst vīriešus! Viņām nepatīk sievišķīgi ģērbties un krāsoties!”. No vienas puses, nav jābrīnās, ka dabīgi ir vēlme no šī termina disociēties. Bet tā tam nevajadzētu būt.
Iespējams, ka šo problēmu mēs varēsim atrisināt tikai tad, kad kā sabiedrība beigsim uz lietām raudzīties binārajās kategorijās (šajā gadījumā – sievišķīgajā un vīrišķīgajā), tādējādi attālinoties no striktajiem dzimumu stereotipiem, kas mūs lielā mērā ierobežo. Bet par to parunāsim citreiz…
*Mūsdienu feminisma skolas lielos vilcienos iedalās divās apakškategorijās: (1) kur ceļš uz līdztiesību tiek redzēts tradicionālajā – stingri binārajā – dzimumu sadalījumā un (2) kur ceļš uz līdztiesību ir intersekcionāls (iekļaujot dzimtes fluiditātes un sociālā dzimuma aspektus)
Projekts “Empātijas spēles“ tiek finansēts ar Eiropas Komisijas Eiropas Solidaritātes korpusa, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.
